Vakar bija kārtējā ballīte. Ballīte bez robežām un pilnīgu pohuju par to,ko domās citi. Karoč bija pirts somenēs. Sākumā sēdējām ar meitenēm ārā, tad 2ajā stāvā un tad atkal ārā. Man pievienojās Imanti. Ar tiem varēja normāli atrēkt. Nosēdēju pēc tam ar Madžiņu divatā runājot un tad gājām dejot. Nodejojām ļooti ilgi (no kādiem 2iem līdz 5iem) un tad atņēmām Eizītim istabu un gājām gulēt. Man arī īpaši neinteresē, ko tie cilvēki par mani domā un vai domā,jo satikšu es viņus tikpat reti kā var redzēt Maiklu Džeksonu dzīvu (cerams). Nū 25ajā septembrī man tomēr nāksies sastapties vismaz ar Madžiņu,jo viņš plāno ierasties uz salidojumu. Bet to es kkā pārdzīvošu. However mani pārņem jautājums - kā var tusēt tā,ka viss ir normas robežās un tu no rīta nepamosties kāda skavās? I don't get it :D Nē,bet nopietni. Es dzīvoju galējībās. Vai nu nedzeru un ballītes neapmeklēju, cītīgi mācos un esmu labiņa (so boring) VAI arī neguļu,ballējos, nepretojos, izbaudu, dzeru un piedzeros and so on and on. Manuprāt, jāsāk sevi pieradināt pie pirmā varianta, kas droši vien ir pareizāk, labāk manai reputācijai, organismam un prātam. So, ardievu ballītes un neprāts, lai dzīvo mācības un saprāts :D (so gay :D)
P.S. Madžiņam vismaz nav draudzene un es nebiju tik dzērusi, kā iepriekšējās reizes. Iespējams, ka tas jau vien ir solis uz pareizu dzīvi :D
