Nodarbība gāja ilgāk kā paredzēts, pēc tās iegriezos Maximā un nopirku banānus, jo man bija atgriezusies ēstgriba, un šī iemesla dēļ nepaspēju laicīgi uz kojām. Kojās ātri sametu somā pirmās nepieciešamības prece (grāmatas un kosmētiku) un jozu atpakaļ uz pieturu. Izejot no kojām, redzu - stāv pie luksofora autobuss uz kuru nebiju domājusi paspēt, bet ja nu viņš tā gozējas, tad izdomāju,ka paskriešu un būšu laicīgi autoostā. Jā,kā tad. Es pārjožu pāri sarkanajam un devos (nē, nesos elsdama un slīdēdama) uz pieturu. Līdz autobusam paspēju, bet jaukais šoferis (lai viņam jaukas brīvdienas un garš mūžš) aizcirta deguna priekšā durvis un aizbrauca. Vēl tikai pietrūka, lai viņš man smaidot pamātu ar roku. Daudz nebēdādama, devos uz āgenskalna tirgus pieturu. Ar 39. autobusu aizbraucu līdz Stockmann centram, aizčāpoju uz autoostu un pa taisnos devos uz iekāpšanas vietu. Un tieši tādās dienās, kad jūties sūdīgi, ir sliktā sejas un matu diena, tu satiec tieši to, kuru esi vēlējusies satikt tad, kad tavi mati ir bijuši perfekti iztaisnoti, āda skaista un mirdzoša un smaids uz lūpām neatvairāms, ibio. Jā, priekšā pieturā stāv Tenors. Daudz nečalojām, jo viņš izskatījās samulsis un man nebija ne mazākā vēlēšanās tērgāt par lietām, kas mani nemaz neinteresē. Jā, droši vien tā bija jānotiek, jo savādāk jau nevar būt. Es pat nezinu vai kkas man viņā piesaista, kaut gan jā, laikam nespēšu vēl ļoti ilgi tikt no viņa vaļā. Tas ir abpusēji?
Un tad tālāk notikumi risinās autobusā. Tā kā biļeti nepaspēju nopirkt, tad stāvēju rindā un salu (ārā ir mīnusos un ir sniedziņš, vīīī), kamēr tie ar biļetēm sakāpa (drīzāk sastūķējās, jo tas bija Nordekas autobuss un tur, kā zināms, nav īpaši ērti) iekšā. Nopirku savu biļeti un devos uz savu troni pašā autobusa galā. Jā, es nenīdu, man vismaz bija kur sēdēt, bet bija tādi daži laimīgie, kas stāvēja kājās līdz ķesterciema pagriezienam. Lai nu kā, mans brauciens bija neizdevies, jo krēsli bija tik neērti, ka pagulēt bija impossible, jo atzveltne beidzās man lāpstiņu līmenī un tad nu es nesaprotu, kā var pasēdēt normāla auguma vīrietis šādā transporta līdzeklī, neiegūstot muguras traumu? Man kā topošajam mediķim, tas ir diezgan neizprotami :D Vēl viens mīnuss bija aukstums un tumsa, jo nevarēja ne pamācīties, ne nedrebināties. Bet tagad jau esmu laimīgi tikusi mājās, soo, arivederči amore (:
And in the end it's a nice biužiņāāā,mcā
