Pagājušā nedēļa bija kkas fui un pē. 1dien bija anatomija + mikrobioloģija. Vakarā sanāca kkāds gaļaks un nevarēju piespiest sevi mācīties. 2dien bija bioķīmija, un tad mikrobioloģijā jāraksta mazais kd. Sēdēju un mācījos pirms tā, vispār nekas negāja pierītē, tāpēc devos meklēt Terēzi, lai smeltos atbalstu, bet ko es saņēmu? Pavedināšanu uz projām braukšanu. Tad nu paņēmām pēdu/nobastojām/aizlaidāmies un vienā vārdā sakot, nebijam uz mikrobiem + neaizbraucu uz angļu valodu, jo upurējos un mācījos anatomiju. Cik forši ir tas? Diezgan neforši, jo es 3dien anatomijā nezināju arteria carotis interna. Fui, nu! Pēc anatomijas atbraucu uz kojām,protams neko nedarīju, zvanīja Terēze, teica,lai turpinu neko nedarīt, jo nebūs klīniskā un es, kā jau paklausīga un tikla būtne būdama, darīju tā. Visu vakaru darīju šo un to neko, 4dien biju viena no tām spēcīgajām trijām meitenēm, kas apmeklēja bioķīmiju, pēc tam kojās mācījos fizioloģiju, bet neko prātīgu neiemācījos, tāpēc biju hepī,ka viņš 5dien uzdeva trīs jautājumus un neviens no tiem negadījās man(: Es pirmo reizi paliku kojās šajā nedēļas nogalē. Palikšanas mērķis bija mācīties bioķīmijas un mikrobioloģijas kolokvijiem, bet no tā visa izdevās tas,ka esmu labi atpūtusies un izskatos pēc maza,laimīga un pufīga ponija^-^
3dien bija Vīriešu diena un tad nu es apsveicu savu vīrieti. Tēti. Viņš bija ļoti laimīgs :) Un, protams, es nevarēju savaldīt savus trakojošos hormonus un pirkstus (tāpēc metos virsū pirmajam garāmgājējam un izdrā..khm...izjautāju viņu par ziedputekšņu ietekmi uz cilvēka organismu alkohola reibuma stāvoklī) un aiztekstoju Viņam apsveikumu. Es panācu to,ko gribēju. Viņš apsolījās mani neaizmirst 8.martā, bet es par visiem simts zinu,ka varēšu gaidīt līdz 2067. gadam to apsveikumu :D Ā, pag, saka jau,ka šitas ir pirmspēdējais gads, tad jau apsveikumu sagaidīšu....nekad? :D Neziņa ir ellīgi kaitinoša. Pirmo soli (arī otro un trešo),manuprāt, esmu spērusi, tagad atliek cerēt, ka viņš nesāks polkā lekt prom vai ar izklupieniem izvairīties no manis. Who knows? Not me. Bet vienu gan es zinu - nekas nav beidzies, steidzies, steidzies. Un zini,kas ir pats kaitinošākais šajā visā? Apkārtējo komentāri. Runāju ar didī (gandrīz katru dienu,jo man ir Ō nedēļa)par ballīti un viņa teica,ka Elīna bija prasījusi par mums (jā, nav tāda "mēs". Pagaidām.). Izskatoties,ka mēs esam ilgi kopā un,ka ļoti mīlīgi esam. Tas nepalīdz. Tas man vēl vairāk liek gribēt šķaidīt galvas un cirst durvis aiz netaisnības. Stulbi,nu. Bet es zinu,ka šis ir tikai pats sākums, viss labākais, foršākais un interesantākais mūs vēl sagaida, draudziņ(: Tu vari paturēt to auskaru,jo tas otrs,kas pie manis ir, izskatās drausmīgi. Es tādu vairs nelikšu.
Man kā topošajam mediķim tā neklātos teikt, bet 5to trolejbusu, virzienā Daugavas stadions - Klīniskā slimnīca, vajadzētu pārdēvēt par
"kropļi". Ir divu veidu kropļi šajā maršrutā. Tie,kam tiešām ir veselības problēmas un kas pilnīgi noteikti brauks līdz pēdējai pieturai (
morgam Slimnīcai) un tie, kas ir morālie kropļi. Stāsts par pirmajiem. Iedomājies, ka tikko esi nosēdējis anatomijas lekcijā, kurā stāsta par plexus un ganglion tādā tempā kā
Useins Bolts ēd ķiršu/putukrējuma saldo un pusi lekciju tu esi skatījies blakussēdētāja zibenzeļļa kladē, lai norakstītu, ko tikko ir teikusi pasniedzēja ("kolēgas" un "orginals" es dzirdu vienmēr), pirms lekcijas iespiedis aizmugurē sēdošā kolēģa kāju krēslā (es nezinu,kā man tas tik izveicīgi sanāca), tad savā nodabā satiekot māsu un dzirdot no tās,ka labi izskaties (kā vienmēr) aizdejot līdz pieturai, sagaidīt savu troļļuku un TAD, iekāpjot tajā, saproti,ka viens klepo, otrs cenšas saturēt izdalījumus no rokā esoša augoņa/karbunkuļa/furunkuļa (īsti nezinu,kas tieši tas bija, bet es paņēmu uztriepi, lai rīt to mikrobioloģijā iebāztu kapu tantei (pasniedzējai) degunā), lai tas neappludinātu trolejbusu, trešais sēž ar respiratoru,jo tas taču ir "Kropļu" maršruts un sazin ko no tiem pasažieriem var saķert, ceturtais vienkārši knapi elpo un tad ir jābaidās vai šis uz vietas neatliks karoti un tas nebūtu glīti,manuprāt (zini kā - man jau tāds instinkts,ka roka automātiski sameklē kabatā(blakusstāvētāja) telefonu, uzspiež 112, nepārbaudot vai cietušais elpo, metos klāt lūpām un sāku mākslīgo ventilēšanu (nevar jau zināt, ko šis pirms pusstundas pie Zinas būs ēdis, mošk ķiplokus - tas piedod papildus intrigu - pirms ventilēšanas nekad nezini pēc kā tas garšos), tad kamēr atbrauc ātrie, laiks nočakarēts, visi nikni, pats neizgulējies..). Neaizmirsīsim vecās krodas ar saviem
staiguļiem (izrādās to verķi tā sauc) vai diviem kruķiem, kas rambājas uz priekšu tik ātri,ka liekas ātrāk pienāks Ziemassvētki, nekā viņas būs tikušas līdz durvīm. Bet, lai jau tiek tas prieciņš visiem šiem braucēji, jo kas zin - varbūt tas ir viņu pēdējais brauciens, tāpēc es turpināšu būt tikpat iecietīga kā līdz šim,jo zinu,ka mūžīgi nevarēšu būt jauna un skaista, kādreiz pienāks diena,kad būšu tikai...būšu.
Pret otrās grupas kropļiem gan man nekad nebūs iecietība. Otrās grupas kropļus var sastapt ne tikai 5. maršruta trolejbusā. Tie ir morālie kropļi jeb vienkāršāk runājot krievi. Man šķiet,ka ir pietiekami daudz dzirdēts par viņiem un manu blogu ar tiem smerdeļiem pieķēpāt negribas, tāpēc pateikšu tikai pāris teikumus. 1. viņi nerespektē un neciena nevienu, izņemot Staļinu un Uzvaras parku, 2. viņi patiešām smird, spļaudās un ir neglīti 3. man ir viens ieteikums -
чемодан, вокзал , рогина.
Man ir galīgi maz laiks palicis, lai novīlētu nagus, atkārtotu mikrobioloģiju un varbūt pat paēstu. Tāpēc dzīvo prātīgi. Es arī centīšos(:
Un nobeigumam nedaudz retro pieskaņa ar patīkamām un siltām sajūtām (mm)
Edit: šodien aizbraucu uz mikrobiem, uzrakstīju parādu, uz lekciju nepaliku, atbraucu uz kojām, sagaidīju,kad manā kontā ieripo stipendija, aizbraucu uz olimpiju,sapirku paiciņu, atbraucu atpakaļ, uztaisīju rīsus ar vistas filejas gabaliņiem,kas cepti kopā ar burkāniem (tie man vienmēr piedeg), papriku,krējumu un vegetu (mm)
Pirms tā visa es iegriezos piekoju veikalā Mego un centos nopirkt batoniņu Twix. No tā visa sanāca nekas, jo man pietrūka tieši viens santīms. Tad nolēmu pirkt Bounty. Paņēmu vienu, bet divi laikam centās ielekt man rokās, tas nesanāca un tie nokrita uz grīdas. Apsargs nedaudz pasmīnēja, es pacēlu un devos maksāt. Un tad pierādījās,ka mans otrais vārds nav Izveicība vai Veiklība,jo viss maka saturs (atlaižu un klientu kartes) izbira pa grīdu. Apsarga acīs nevarēja neredzēt neviltotu izsmieklu un ļaunumu. Bet es jau ļaunu prātu uz viņu neturu - es arī būtu neapmierināta ar dzīvi,ja būtu impotenta. Bet tas vēl nav viss. Es aizbraucu uz skolu STUNDU par ātru. Kko biju saputrojusies un nevis nokavēju,kā tas biežāk gadās, bet ierados par agru.
Esmu forša un man istabiņā beidzot vāvere nesalst :)
