Run, nigga, run!

Es aizmirsu pateikt- ja 4dien,kad skrēju, visi skatījās uz mani,tad vakar mani pat fočēja Skrēju gar māras dīķi un tur džeks ar meiteni fočēja pīles, džeks ieraudzīja mani un pateica tai meitenei kko, viņa pagriezās un nofočēja mani. Sajutos kā Parisa vai Sončika,kuras vajā paparaci. Es ritīgi sadusmojos, pieskrēju klāt, centos atņemt fotoaparātu, kas nebija viegli,jo tai blondīnei baigais spēks, tad sāku plēst viņu aiz pieaudzētajiem matiem, viņa man kost rokā, džeks ritīgi laimīgais lēkāja apkārt, sita plaukstiņas un bļāva: "Chicks fight!!" Tas novērsa tai cūkai uzmanību,es atņēmu fotoaparātu, nometu zemē izrautos matus, fočiku iemetu pīļu barā (tās laikam nodomāja,ka paika, un viss bars salidoja virsū), iepisu vēl tam idiotam,kas nevarēja beigt priecāties par maniem tehniskajiem sitieniem, un skrēju tālāk. Ceru,ka nākamreiz zinās kā fočēt nopietnus sportistus.
Nu labi,nē. Visa patiesība beidzās pie "viņa pagriezās un nofočēja mani" un "skrēju tālāk"

Vienā vārdā sakot esmu sagaidījusi siltāku laiku un tagad eju skriet. Ir forši,jā. Pirmajā dienā jutos tāda nedaudz confused and embarassed,jo īsti nezināju kur lai skrien. Mājās skrienot,es biju izmērījusi savu maršrutu un varēju skriet cik daudz man patīk, bet te īsti nesapratu,cik daudz līdz tam līkumam, cik līdz parkam un atpakaļ, jo man nav tāda ierīce kā soļu skaitītājs. Bet tad pār mani nāca apgaismība Rīgas kartes izskatā. Tur es uzzīmēju savu maršrutiņu, sanāca,ka skrienu apmēram 3,5km, kas ir ekvivalents manam mazajam māju maršrutiņam,  un sapriecājos par to. Garākais sapņu maršruts ir 8km, bet to pēc pāris nedēļām centīšos noskriet. Nevar jau sevi nodzīt pirmajā nedēļā. Paklau, tev nav aizķēries kāds lieks,labs un ejoš pulsometrs? Dikti liela vajadzība :)