Ir tik stulbi,ka tev zvana trīs nedēļas nogales mēneša laikā, aicina tevi ballēties, drāzties kā pundurtrusīšiem un pieliet acis kā kaimiņam Geņam, bet tu ņem un atsaki. Tu droši vien esi iepletis acis, veries ar pilnīgu apstulbumu ekrānā un lasi vārdus,kurus tu nekā, nu pilnīgi nekā nevari salīmēt kopā. Es arī tāda būtu,ja pati to nebūtu izdarījusi. TRĪSREIZ. Trīsreiz atteikt tam jaukajam, smaržīgajam, nenoliegšu - prasmīgajam un vispār visādi apburošam vīrietim. Kāda ir varbūtība, ka pienāks ceturtā reize,kad tikšu aicināta trakulībās? Un viss tikai tādēļ, ka man ir skola. Sasodītā skola. Jā,es esmu tik apzinīga,ka nevaru nodzert divas dienas, trešajā, kad jābūt skolā, neierasties un ceturtajā kārtot eksāmenu. Es tāda neesmu. Es patiešām gribu nolikt ļoooti veiksmīgi sesiju,lai saglabātu stipendiju, lai mamma priecīga un pati varu sist ar pakaviņu pa pleciņu un priekā purināt krēpītes. Ļoti vēlos! Bet reizēm uznāk tāda pagalam sūdīga sajūta,ka neesi redzējusi draudzeni nedēļu, vecākus divas nedēļas, parādi līdz ausīm, mati izskatās kā no gultas apakšas izvilkti, un vispār pē. Kā tad lai rod to prieka stīdziņu,kas vada cauri grūtībām? Kā lai nesajūk prātā? Un tad vēl tā prakse. Nejēdzības kalngals. Iespējams, ka man vēl pēc Jāņiem būs jāmācās,jo visu nepaspēsim līdz tam laikam savilkt kopā. Man bija ideālais plāniņš visu nolikt līdz svēkiem un tad atlaist tā pa ritīgo. Jā,kā tad! Sēdēšu pie ugunskura un deklamēšu mikrobus, ibio.Un kas būs pēc tam, kad viss būs nolikts? Dārzs jāravē, malka jāved, remonts, skrējieni un viss - it's the end of summer. Kad es varēšu sākt baudīt dzīvi? Tā pa īstam. Šie četri gadi laikam ir norakstīti. Bet kā būs, būs. Ir labiniekā, es zinu un jūtu.
Mums ir stress, bet,ja kas, mums ir zālītes. Tādas zālītes,ka ej tu nost!
And nice ass in the end, cause it doesn't even matter(:
