Pēdējais ieraksts tiešām nebija no tiem pozitīvākajiem,bet tagad vismaz daļēji ir labāk. Nē,ir daudz labāk,nudien. Jau nākamajā dienā pēc dzimšanas dienas bija sajūta,ka kkas manī ir mainījies. Uz labu. Cilvēki tā savādāk ar mani sāka runāt. Pat bija pirmā trolejbusa saruna ar svešinieku,bijušo nhl spēlētāju, par hokeju :) Nezinu, vai tā bija 20gadnieku krīze vai kas,bet esmu mainījusi skatījumu uz dzīvi. Nē,spriedumi nav kļuvuši nobriedušāki un arī domu gājiens tāds kreisais. Es raudu daudz un kkā pat par to nekaunos,kas jau vien ir diagnozes cienīgs fakts. Arī par seksu varu runāt gandrīz nesarkstot. UN pat nepaies mēnesis,līdz mans vācietis atbrauks. Protams,var jau viss kas gadīties un viņš vai es var pārdomāt šo soli,BET man tiešām šoreiz šķiet,ka viņš atbrauks. Man gan bail iedomāties,kas un kā notiksies,bet jautri būs,par to es varu galvot. Un tad vēl es iedomājos,kas notiks,ja ejot pa Vecrīgu, Pulkvedi or smth es satikšu kādu pazīstamu. Tas būtu vēl jautrāk,noteikti. Iztēlojos atsevišķu cilvēku sejas izteiksmes, redzot mani kopā... ar vispār kādu. Jo neviens jau nav mani redzējis ejot pa ielu ar vīriešu dzimuma pārstāvi kopā. Tas man pašai šķiet nedaudz savādi. Bet nu iespējams labāk,ka neviens neko neredz un nedzird un domā,ka esmu vientuļa un izmisusi un vāja. Kas arī es pašlaik esmu,bet tas ir tikai pagaidām. Drīz es jutīšos pavisam labi,ar mani notiks kkas vienreizējs un spēcīgs, par ko nav šaubu. Man nudien negribas sacerēties,bet es tiešām ceru,ka viss būs tik labi,cik pat es neesmu uzdrošinājusies domāt un sapņot. Visus šos gadus,kad esmu bijusi viena,kad esmu jutusies vientuļa un vienīgo mīlestību esmu saņēmusi no kaķiem un suņiem, pieņemu,ka liktenis mani ir gatavojis kam grandiozam. Un vientulība būs mans ierocis,jo es zināšu kā izdzīvot,ja blakus nav mīļotais vai ģimenes atbalsts. Zini, Visum, esmu gatava saņemt savas balvas un prieciņus,bet dod man tos,kad uzskati,ka ir pienācis īstais laiks,jo es jau esmu maziņa un nesaprotu,kas ir labi un kas nē :)
Mmm, gribējās man parunāt ar manas sievietes vīrieti,bet kkā nesanāca. Gribēju pajautāt vīrieša viedokli par to, kādu iespaidu es atstāju uz viņiem. Jo es tiešām nezinu. Sanāca man padejot ar vienu īpatni un sarunas aizgāja līdz līgavaiņa meklējumiem,un viņš izmeta,ka visi jau tāpat skatās uz mani. Jā,nu tā viņi skatīsies tik ilgi,kamēr redzēs,ka es apprecos. Tikai nezin ar ko gan es varētu precēties,ja viņi ir tik bailīgi,ka nesāk sarunu. Nē,nu pārdomas manī raisās nepārtraukti, tas gan nav mainījies.
Šodien laicīgi izmazgāju matus, savedos kārtībā un veltīju laiku sev. Man tā patīk. Es mīlu sevi tik ļoti :*
