Vakar galīgi sapriecājos - rīt ir tikai 3diena, bet es jau varu doties mājās! Šodien es jau nedaudz vairāk māku noraksturot savu situāciju. Es it kā piedalos, bet neiesaistos. Apeju ar līkumu. Šodien, ejot pa Vecrīgu un ieskatoties skatlogos, redzu,ka,jā, mati taisni, gaita stalta, apģērbs ir ok, bet kaut kas trūkst. Smaids? Mirdzums acīs? Degsme!
Kaut kādā intervijā lasīju,ka,ja tev nav interesanti ar sevi,tad kāpēc,lai vīrietim būtu? Tas ir kā?Interesanti ar sevi sarunāties vai spēlēt ķērājus? Man ir interesanti,ja lasu grāmatu, dipselēju ar suni, vāru rīsus vai grābju lapas. It kā neviens cits cilvēks tur neiesaistās, bet tur es neesmu viena. Ir grāmatas autors ar savām domām, ir mans ūberforšais suns, ir grābeklis un rīsi un es nedomāju,ka esmu viena. Bet ir iespēja vispār būt pilnīgi vienam?
Brīvdienās mums sanāca saruna par izglītību. Māsa, kura mācās maģistrantūrā, teica,ka neredz jēgu un iespējams neturpinās mācīties, otra māsa ar bakalauru kabatā jau sen nemācās. Un mamma pēkšņi paziņo:"Ja tev nākamgad nebūs stipendija, tad būs jāiet prom no skolas!" Whaaaaat? Kāds sakars? Ja man nepiešķirs stipendiju, tad tas vispār nebūs bijis atkarīgs no manis, jo viņiem ir tiesības iedot stipendiju jaunajiem studentiem, nevis man. Mamma gan apgalvo,ka esmu stulba un nemācos, tikai viņa laikam ir aizmirsusi,ka esmu visgudrākais viņas bērns. Vai arī nav aizmirsusi un lolo lielākas cerības pret mani,kā pret jaunāko bērnu. Abas vecākās vidusskolā vai nu dzēra vai arī nespēja dabūt normālas sekmes. Bet,ja būs jāaiziet, tad aiziešu no mājām, meklēšu darbu, turpināšu mācīties, jo es nedomāju padoties, ibe :D
Bučiņš un eju skriet :) Nē, vēl kas. Ir jāmācās formulēt savas domas un vēlmes. Ja saka "es gribu kaut ko foršu, bet īsti nezinu ko", tad tu dabūsi foršas formas mākoni un tu nevarēsi sūdzēties,ka tas nav forši. Tāpēc es saku:"Gribu gudru, jautru, simpātisku un mīlošu vīrieti, kas apbur mani un kuru apburšu viņu!" Pietiekami konkrēti?(:
