Man tā pa īstam nav ko teikt, ja nu vienīgi to,ka pati sev kaut kā nepatīku. Esmu palikusi par ņauduli. Un nevis par jauku mincīti, bet par čīkstuli. 6dien un 7dien noskatījos trīs romantiskās komedijas un visās raudāju. Es nekad (izņemot ļoooti retus gadījumus) neraudu filmās, kur nu vēl komēdijās. Nu, Johan, kas tas ir? Kas ellē ar mani notiek? Sist vajag. Mani un man kādu. Skriet arī neaizgāju šodien/vakar, jo slinkums un salīdzinot ar dzimtajām ārēm, te ir fakin stulbi skriet.
And that's what you get when you let your heart win.
Nō, nō, nō. Es dzīvošu tālāk. Tā taču nevar sevi mocīt - jau gadu!Es nevaru, man besī, āāāā, zb. Manī notiek tāda plosīšanās. Pie kuiļiem pat tā nav. Domas jaucās, maisās kā saldējuma kokteilis blenderī, bet labāk nepaliek. Tikai sliktāk. Arvien neciešamāk un grūtāk. Viss jau būtu bijis daudz maz labi, ja Viņš būtu turpinājis mani ignorēt, izliktos,ka manis nav, bet, nē! Viņam vajadzēja paskatīties uz mani draugos un tad uzreiz ir tā sajūta,ka VARBŪT nav vienalga. Es atkal smilkstu. Cik var? Pietiek. Viss. Finitō. Esmu galīgi hepī, esmu forša, man viss izdodas, man ir laba āda, skaisti mati, mikrobioloģijā 7, visur citur arī viss bumbās un tā (es te cenšos nodarboties ar pozitīvo domāšanu :D ).
Es pievēršos fizioloģijai vai mikrobioloģijai, jo everything's fine(:
See the difference. Nekas nav tā, kā izskatās sākumā. Arī es nē.
