Ir labāk. Nedaudz, bet labāk, un tas jau ir daudz. Un labāk palika tieši mikrobioloģijā. Ironiski? Jā. Nu, labi, uzzinot,ka man ir DIVAS nesekmīgas atzīmes, es nelecu apkārt klasei, sparīgi vicinot rociņas un ar pārlaimīgu ģīmīti. Visu nosaka attieksme. Kapu tante man mierīgi (ieķērās manos matos, dauzīja galvu pret galdu un kliedza) paskaidroja kā un kad varu savus neglītos trijniekus pārlabot par kaut ko pieklājīgāku. Jā, es nojaušu, ka arī šodien neko sekmīgu nenopelnīju, bet es nejūtos kā neveiksminiece. Un es zinu,ka mani rīt anatomijā sagaida kas ļoti,ļoti labs un tāpēc esmu vēl iepriecinātāka. Un arī english šodien nebija neizturams. Pirms divām minūtēm man šķita,ka varētu paskriet, bet tagad atkal negribas. Labāk palasīšu par medulla spinalis vai barotnēm.
Un šodien man bija foršas pusdienas. Glazētas baranciņas (maximā uz atlaidi, bet es tās pirku, jo man tās garšo un sen nebija ēstas, nevis tāpēc,ka uz atlaidi), ananāsu sula un banāni (mm). Es tev kādreiz esmu teikusi, ka es mīlu banānus? Nē? Tā tiešām ir, un kā vēl ir! Mani pārņem mazā svētlaime, ēdot banānus. Tā garša ir tik neizsakāmi garšīga, tāda saldi forša, tie smaržo tāpat kā garšo, no tiem var labi paēst, tie izskatās pēc (perversais, ne jau pēc tā!) līkām saulītēm un tos var izmantot (perversais, ne jau tam!).. nē, tomēr es nevaru izdomāt nevienu procesu, izņemot TO. Kaut gan var izmantot kā auksto ieroci, pašaizsardzības nolūkos. Nē, nudien, tas ir viens varens auglis. Šī iemesla dēļ vien es apskaužu mūsu orangutānu brāļus. Viņi var ēst bananas, cik daudz vien vēlas. Es tikko notiesāju savu atlikušo pusdienu banānu and I feel so goood.
Kā būtu,ja es Viņam piezvanītu? Un teiktu, ka vēlos ar viņu (vai,ka vēlos viņu:D) rīt iet kaut kur skatīties hokeju un to,ka atteikumu nepieņemu. Kā būtu? Nepierasti, satraucoši un forši. Jā, bet nē. Manī nav tāds alko daudzums, lai kaut ko tādu izdarītu. Es apsolu - rīt,ja Viņu satikšu, tad gan es saņemšu rokās visu savu necilo gribasspēku, sapurināšu un speršu ārā. Nopietni. Bet, ja nesatikšu...tad droši vien turpināšu zīmēt sirsniņas un zvaigznītes, turpināšu dziedāt salkanas dziesmiņas un kā vienmēr centīšos sevi uzmudrināt ar stulbiem attaisnojumiem (liktenis bija lēmis savādāk, nāks cits, būs labi, bla bla), jo es jau tāpat zinu,ka būs labi. IR labi.Tikai tagad ir laiks sākt vai nu mācīties, vai rakstīt grāmatu par Didī un Cunami(:
See the difference. Nekas nav tā, kā izskatās sākumā. Arī es nē.
