trešdiena, 2010. gada 31. marts

bez puišiem nevar. nāt.


Galīgi jauc manu mazo ķirbīti viņi. Visi. Sākot ar to nabadziņu, kam salauzta sirds, beidzot ar tenoru(kaut gan nekas nav beidzies, maziņais). Un tad vēl mazais vilcēns (sāk pietrūkt mūsu skype sarunas), mans dejotājs (tie gurni,tie gurni),pieredzējušais vīrietis (šodien nejauši satiku viņu veikalā. uzreiz jāsmaida) un cilvēks, kuru nezinu kā lai nodēvē. Neatlaidīgais zvanītājs? Jā, arī šodien mana lg telefona displejā parādījās ienākošais zvans tieši no viņa. Lai nu kā, visvairāk man gribas tieši otro. Tenors ar labu balsi, izcils joku plēsējs, jauks raksturā, zina ko grib, atšķirīgs no pārējiem ar savu skatījumu un bezgalīgo optimismu. Tikai vienīgā bēda, ka nezinu ko vēlas viņš. Mani? iespējams. Sāk man patikt tās spēlītes, kas (ne)apzināti vieno mūs. man patīk flirts un "nejaušie"pieskārieni un skūpsti.

Man negribas iemantot sliktās meitenes slavu, bet dzīvoju jau tikai vienreiz un, kad tad, ja ne tagad?

jau atkal gribas drink all day, play all night. damn. atkorķējam?

otrdiena, 2010. gada 30. marts

nu,ja draudziņ.


Kaut kas atnāca vaļā. Kā es tā varēju visu šo laiku slēpties sevī tik dziļi? Pasaule jau pirms gadiem 4(vismaz) bija pelnījusi iepazīt mani tādu, kāda esmu tagad. Un tajā neslēpjas ne kripatiņa ironijas. Nopietni. Es apbrīnoju sevi. Ja tā padomā, tik forša esmu. Jā, to man saka daudzi, bet es visu šo laiku domāju, ka viņi mani tikai mierina. Man šķiet, ka tieši šobrīd, tieši tagad, šajā nanosekondē es jūtos pilnīga. pašpietiekama. un nebaidos teikt šo vārdu - laimīga.

ārā pavasaris. un arī galvā. beidzot (: