Esmu mierā ar sevi, savu apkārtējo vidi un cilvēkiem. Ar to pēdējo laikam tā mazāk, bet ai, nav jau mana misija šajā pasaulē salikt visu pa plauktiņiem.
7dien biju savā tripā ar kuģi. Bij lāb.
Vakar noliku angļu valodu un šodien normāli atlaidu,neko nedarot :D
Noskatījos gossipa pēdējo sēriju un tagad jūtos kruta :D Nē, tač, laba filma.
iešu gulēt.
Nav tāda sajūta, ka gribas nīdēt par savu matu nestāvīgumu, sejas neglītumu, kāju/cisku resnumu, nevienam nepatikšanu. pastulbumu and stuff, tā kā ---> go fuck yourself, jo EEEESS MĪLU SEVI TIK ĻOTI (love)

Tagad ir labāk. Manu dzīvesprieku man atdeva sauļošanās, suns, skrējiens un duša, kam sekoja vakariņas (mm)
Tagad varu arī izsmeļošāk aprakstīt savus pēdējā laika notikumus :) Rallija ballīte bija tiešām graujoša, jo tas, ka uzstājās Dzelzs vilks, jau vien ir kruta :D Mēs dejojām, dzērām, smējāmiem par "I'm in Tiņģere bitch" and stuff. Pat uz čerīti aizbraucām un Andrīša skatieni bija tik cieši piekalti man, ka sapratu - Ievīte joprojām ir ponijā (rock):D
4dien bija Rabarbernakts :) Pa dienu laistījāmies un staigāju kailu, seksīgu vēderu un slapjiem matiem (lick) Vakarā braucām pie skolotājiem, izpušķotām mašīnām un smieklīgiem tērpiem. Es abas klases tiešām mīlu un mēs esam galīgi forši :))
Man laikam viņi pietrūkst un negribas tagad šķirties, bet dzīve ir tāda, kāda tā ir.
Vakar bija pēdējais zvans (esmu aizmirsusi palielīties. Esmu baigais zvērs, jo noliku tiesības (rock). Pati pārlaimīga un forši,ka var ņemt mašīnu un braukt, kur vēlos.), aizbraucu uz skolu ar mašīnu :D Vakarā svinējām Zanītei 18. Bija arī talsinieki un vēlāk arī tiņģernieki atnāca, nogruzīja visus un aiztinās. Mani nogruzīja tas, ka biju skaidra, ka nevarēju būt dd pie Viņa, un arī miegs nāca un kopumā galīgi irsā vakars, bet kā i tā i. Es ticu liktenim un domāju,ka es biju tur, kur man bija vislabāk un ja būs lemts man laiks kopā ar viņu, tad būs. Es vairs nebūšu apsēsta ar viņu.
Drīz eju gulēt, tikai izžāvēšu matus un noskatīšos gossip :*

the end.

Paliek mazliet skumji. Vakar bija pēdējais zvans un tikai tad es reāli sapratu, ka tās ir beigas. Piezagušās pilnīgi nemanāmi un nenovēršami un sāk palikt tik ļoti skumji un nelāgi. Aihhh. http://www.youtube.com/watch?v=EReBlwPGECs&NR=1 šis lika sariesties asarām manās acīs angļu valodas stundā. Smāg.

Nav jau tā,ka viss ir slikts un skumjš. Man ir laba vidējā atzīme (neesmu pārliecināta vai 7,58 vai nedaudz zemāka, bet aptuveni apmēram tā), ārā ir vasara, rīt es braucu uz Rīgu. Uzvarēju konkursā un rīt man būs burvīga iespēja braukt ar NATO kuģi (rock):) Būs dievīgi, es zinu, jo blakus esoši vīrieši formā padara dienu lielisku :)

Pirms nedēļas biju uz rallija ballīti. Forši gāja, bet tagad kkā nav spēks atcerēties šmigas iedarbības aspektus, so never mind.

lauž sirdis tā kā zīmuļus (hihi)

Sestdien biju uz braukšanu - Mārcis(mans instruktors, kurš smēķē Main, dievina hokeju un ralliju, divu bērnu tēvs) man lasīja visu stundu morāli,jo viņš tiešām bija šokā,ka neesmu nolikusi eksāmenu. Pēc tam braucu uz Līvu akvaparku. Tas bija wow,tik forši, tāds chill un mmmmmm dievīgīī (love). Silts ūdens & karsts gaiss ir paradīze. Un seksuāli vīrieši :D
Šodien bija otrā reize, kad ar Jānīti eju skriet :D Skriet ir forši, ar viņu ir arī smieklīgi,bet ir viens liels "BET" (tik liels,kā Tamāras pēcpuse). Viņš ir sacerējies,ka mani dabūs un cenšas pa visām varītēm mani savaldzināt, bet c'mon!!! attopies :D man viņš patika kkādā 8.klasītē, nevis tagad. Tagad pat par patikšanu nav pat runa. Nē, nav viņš slikts. Brūns, garš, muskuļots, smieklīgs. Maza dēka jau nevienam nav nākusi par ļaunu, bet no,no,no. Tas ir Jānītis. Jo garāks kāts, jo lielāks cirvis.
Stāsts par otru Jāni (Jāņi ir kā apsēsti ar mani :D). Viņš man zvanīja 5dien, 6dien, 7dien. 6dien ilgi rakstījāmies. Bet nē, arī viņu man nevajag. 7dien viņš pat uz manu ciematiņu bija atbraucis un pēc mana teksta: "Man ir slapji mati,es nevaru iziet ārā", kas nemaz nebija taisnība, viņš bija gatavs braukt vēlreiz pie manis. Neatlaidīgs kā nogribējusies ņauka. Par to nogribēšanos varētu vēl parunāt :D
Jā, es jau teicu,ka man viņus nevajag. Bet izklaidīte man nenāktu par ļaunu :) Viņi pārāk daudz mani vēlas. Galvenais, lai nepierod pie manis - salauzīšu sirdi tā kā zīmuli (devil)

viņi dejoja vienu vasaru.

Gribas dejot. Izdejot savas šaubas un iegūt to burvību, kas rodas divu cilvēku gurnu kustībās, divu cilvēku acīs, kas neatlaidīgi vēro deju partneri un aizveras, lai ilgāk atcerētos šo neatkārtojamo mirkli. Deja ir vislieliskākais veids, kā iepazīt otru cilvēku, kā uzticēties un ļauties. Un rokas, kas glāsta muguru, dejas laikā ir vispatīkamākais, kas notiek. No sākuma rokas stingri turas uz muguras, tikai pirksti maigi spēlējas ar matiem. Tad rokas lēni no muguras vidusdaļas noslīd zemāk un tās pievelk mani klāt pie viņa siltā ķermeņa... "Lai tevi mazliet pārsteigtu, es pievilku sev klāt, un elpu ievilku, lai skūpsts būtu ilgs." Bet tas viss notiek tik nepiespiesti. Smiekli, dziedāšana, skūpsti, mazie jociņi un atkal skūpsti. Man viņu vajag. Esmu iztēlojusies kā tas būtu, tas būtu ŠIIIIITIK forši, jauki, vajadzīgi mums abiem. Kā divi kalni pretī stāvam, bet kādam taču jāsper pirmais solis. Vai ne? Es vēlos, lai man pietiktu drosmes spert šo soli. Šodien viņš runāja ar robiņu, es gāju garām un viņš skatījās uz mani. Man patīk viņa bēdīginopietnais skatiens, kurā var nolasīt, ka viņam neesmu pie kājas. Un viņš bieži skatās. Es jau arī. Tā kā tāda jauna meitene. Vēlos dejot vienu vasaru. Un pēc tam? Prasa kam tad bij' jābūt pēc tam.

the drugs don't work.

Sajūtu trulums. Fakins trulums un negribis. Sajūta, it kā atrastos kaut kur starp laiku, telpu, savām domām un realitāti. Nepiederu nevienā no nosauktajām vietām, svaidos no venas robežplaknes uz otru, nepieskaroties un neiejūkot starp tām. Vakuums galvā. NĒ,NĒ,NĒ. Ne galvā, bet sirdī. Jā, tieši tur. Tas no zālēm, iesnām vai noguruma?
Nepiederu nevienam un neviens nepieder man. Bet varbūt vajadzētu? Gribētos.
Ai, man pat vārdi nevirknējas loģiskos teikumos, no kā izriet pilnīgs apjukums lasītāja acīs un bloga aizvēršana. Ai nu lai! Tā pat ir labāk. Es rakstu, jo man gribas (gribējies ir no kādas 3ās klasītes, kad rakstīju dienasgrāmatas, kad ieraksti sākās ar "Mīļo dienasgrāmatiņ" un aprobežojās ar ierakstiem: "Stulbais Jānis ar mani nedejoja", "Mārim laikam patīk Zane, bet viņai viņš nepatīk" vai ar kko tikpat seklu un slimu. Ar šitādiem tekstiem pierakstīju 3 BIEZAS klades. Pārsvarā aprakstīju notikumus, nefiksējot savas sajūtas un emocijas. Pēc Jaunā gada pēdējā klade tika pierakstīta un tā arī nav sanācis nopirkt jaunu. Lai neaizmirstos sajūtas, sāku rakstīt blogu. Un labi, ka tā. Rokraksts man ar katru dienu paliek arvien nesalasāmāks un draņķīgāks, tā kā datorrakstā vismaz varu salasīt.) un ja man gribas, tad nekas mani nespēj atturēt. Tā lūk man iet. Skola dramatiski tuvojas beigām, cenšos savākt visus savus locekļus un prātu vienuviet, lai veikli darbs uz priekšu iet un varu līdz galam noturēt vidējo atzīmi 7,5. Bet tas viss i špick. Šie divpadsmit gadi bijuši iesildīšanās lielajai dzīvei, kas sāksies drīz. Pavisam drīz.
Tagad par kko patīkamāku. 01.05. ballīte Krūziņos. Diezgan bāla un nelāga. Sākās ar Didī un Agnesi, 0,5 un tirdzeni. Izdzērām un gājām uz centru. Viss mijās ar nopietnām sarunām. Sanāca misēklis un bijām līdz potītēm dubļos (manas jaukās kurpes joprojām izskatās diezgan awful :D). Vakars turpinājās ar kāju mazgāšanu Krūziņu izlietnē, dejām ar VMārīti, pīpēšanu, mazgadīgu puisīšu, kuri piedāvāja braukt uz Ģipku, atšūšanu, kā arī mazās skolas stadiona iepazīšanu. Didī piezvanīja Neatlaidīgajam un teica, ka man viņu vajagot (tālu no patiesības. Man vajadzēja šmigu). Vēlāk man viņš atzvanīja un teica,ka esot stadionā un lai aizejot. Es aizgāju. Viņš bija atplīsis uz soliņa :D Kā var būt tik divi līdzīgi cilvēki? Ne jau es un Neatlaidīgais. Diego un Neatlaidīgais. Abiem patīk plecu masāža, abi sevi nenovērtē, abiem esmu vajadzīga, abi sevi pataisa par cietējiem un tā var turpināt ilgi. Es neuzķeršos uz Diego kopijas. Un bučojoties ar viņu nebija sajūtas. Klikšķis, tā teikt. Un nevajag. Čist nē. Man nevajag nevienu, es tīri labi iztieku bez vīriešiem. Bet tomēr vēl nedaudz :D Jānītis :D Viņš piedāvāja sastādīt man kompāniju skrienot un es piekritu, bet tā kā esmu apslimusi, tad nav sanācis nodoties kopīgām skriešanas baudām :D Tie iespējams būs ļoti aizraujoši un jautri vakari, kas, cerams, aprobežosies tikai ar skriešanu un smiekliem. Šovakar biju braukt ar riteni. Kikiņš skrēja un es ar savu pienenīti braucu līdz. Ārā auksts un rociņas nosala,bet tas poh*j, jo galvenais ir kustēties. Es teicu kaut ko par sajūtu trulumu?