with every heartbeat

Nu ja,nu ja. Ir mana dzimumdiena vēl pusstundu,bet ko es daru? Dzeru? Nē. Svinos un ālējos? Nē. Sēžu savā necilajā koju istabiņā, pasēdēju draugos, izdzēru rīta kafiju, kuru nepaspēju izdzert no rīta, salstu un nejūtos labi. Es jūtos nožēlojami. Biju ar savu foršo meiteni uz Safari iedzert pa kokteilītim. Viņa laikam man ir vienīgais prieka stariņš :)
Vajadzētu jau uztaisīt lielo rezumē par 20 nodzīvotajiem gadiem, bet sajuta,ka nav jēgas. Kam tad tas reāli interesē? Tiem dažiem cilvēkiem? Es, protams, to spēju novērtēt un cienu,mīlu un apbrīnoju viņus, bet.. bet,bet,bet. Un tā vienmēr. Nekad jau nav labi. Vajag vairāk un vairāk. Bet NAV labi. Es tiešām neesmu pelnījusi, lai man ir labi,esmu laimīga un apmierināta vismaz lielos vilcienos? Kāpēc man nepārtraukti ir sajūta,ka nekam neesmu derīga, neesmu gudra,kur nu vēl skaista? Laikam tam ir iemesls - es patiešām tāda esmu. Laikam ir pienācis pēdējais laiks apzināties.
This is your life, this is your time.  <-- jūtos tik miserable,ka raudu pie šīs dziesmas.
And it hurts with every heartbeat .

es drīkstu panīdēt?

Nu ja nē, tad es vienalga to darīšu.
Kaut kādi debīlie žurnāli (Cosmopolitain or smth ) stāsta,ka sievietēm jābūt skaistām, koptām, labsirdīgām, dodošām, maigām un blā blā visādi citādi jaukām būtnēm visu laiku jeb 24/7. How can I do that, ja man ir noberztas pēdas, uz kāju pirkstiem normālas tulznas,muskuļi sāp ne tikai kājās, bet arī vēderā un plecos, ir sliktā sejas un matu diena?Nē, nu tiešām KĀ?
Pastāstīšu par savu vakardienu. No rīta piecēlos ap 8iem, ap 10iem izbraucu uz Valmieru, jo bija jāskrien pusmaratons. Ap 15:30 izbraucām uz Rīgu. Sajūta bija vnk fakina, jo kājas sāpēja nu ļoti,ļoti + tulznas uz kājām. Ap 20iem biju pāedusi vakariņas pie draugiem un mani aizveda uz kojām. Pēc 21iem biju aizlīdusi uz dušu un atlīdusi atpakaļ. Piedod, bet man nebija spēks mazgāt savus ļoti biezos matus, likt uz sejas maskas un ķermeni skrubēt ar dažnedažādākajiem skrubīšiem. Vienīgais,ko man izdevās izdarīt, bija iztīrīt zobus, uzlikt sejas krēmu un ķermeņa krēmu. Bet no skaistuma man ir tik tālu šodien,kā no zvaigznēm līdz Teikai. Nejūtos skaista un arī neizskatos. Kaut gan neizskatos nekad tā. Mans draugs vienmēr mani uzrunā ar 'Hi, beautiful', bet es viņam neticu, jo es nejūtos skaista.Jā, saki man, ka man ir mazvērtības kompleksi, bet es tiešām neesmu skaista. Man pat mamma bērnībā nav teikusi,ka esmu skaista, jo viņa nekad neliekuļo un nemelo. Viņa saka tikai to,ko domā. Un te nu mēs varam izdarīt secinājumus. Iespējams, ka tieši tas,ka man neviens nav teicis,ka esmu skaista, ir iemesls, kāpēc es jūtos neglīta. Nē, neglīta es nejūtos, es nejūtos skaista. Spogulī skatoties, man nudien reizēm šķiet,ka izskatos labi un glīti, bet skatoties fotogrāfijās vai web kamerā, tad riebumā novēršos,jo nezinu,kur var piedzimt tik nesimetrisks cilvēks kā es. Šodien es tiešām visu laiku nīdu un tā kā velk uz raudienu un ir viena no retajām dienām, kad jūtos sasodīti slikti.
Arivederči amore, tev gan jauku dienu :)

I’m just a regular everyday normal muthafucka

Uzliekam dziesmiņas noskaņai, radam noskaņu sevī un AIZIET! Radam pozitīvas domas galviņā (kaķis tikko ieleca klēpī un murrā pilnā balsī,kas jau vien norāda manu labvēlīgo attieksmi pret pasauli), smaidam, izskatāmies labi un veselīgi un, pie velna, tā arī jūtos. Tiklīdz sāku domāt,ka pajāt, nāks citi, viss ir pupu mizas, tā viņš ņem un atraksta. Bet,lai saglabātu intrigu, pastāstīšu kā iet in my daily life.
Esmu atpakaļ Rīgā (nu ne tagad, bet globāli), ir skola un kojas un ēst taisīšana un pie datora dīkā sēdēšana un šopings un vēl visādas labas lietas (zinu,ka aiz tiem un vajag komma). Pēc otrdienas nodarbības Psihosociālajās vajadzībās uzzināju,ka esmu homoseksuāla (!) sadomazohiste (!!!) un ar vispār ar mani ir gandrīz ir čau. Tiešām, man bija bail pajautāt,kas ir,ja ļoti garšo banāni. Bija bail uzzināt skarbo patiesību par savu neveselo prātu. Bet tā jau ritīgi inčīgi :) Un vēl man ir sportiņš trešdienu rītos un pagaidām šķiet,ka ļooti laba pasniedzēja histoloģijā. Veiksmes taifūns? Again?No way!
Un māsa dabūja dzīvokli. 1dien biju palīdzēt tīrīt un paliku pa nakti un nopelnīju 3 ļitrus ar ābolu sulu :) Un viņa man jautāja vai es sarakstoties ar Alex. Protams,ka teicu nē un galu galā izrādījās,ka viņš ir teicis,ka neesot tik ļauns un man rakstot. Vienkārši whaaaaaat? Ur serious? Bija neliela dusma iekšā,jo tiešām es neraudu spilvenā viņa dēļ un nelūdzu, lai viņš raksta vai, pasarg dies, brauc uz LV. Nē, no tā esmu izaugusi. Un tajā vakarā viņš man atsūtīja sms. Izlasīju, saņēmu sevi rokās, aizvēru telefonu, noliku malā, aizmigu. Nākamajā vakarā gribējās jau sakliegties, bet atkal saņēmu sevi rokās (ņemu pats savu rokās, sviežu pats sevi smieklos) un tikai vakar padirsinājos. Nevar viņam ticēt, nu nevar! Nedrīkst!!Nezinu,nezinu, kas notiks,ja viņš tiešām atbrauks. Interese jau protams ir, un kā vēl ir. It kā jau manu galvu, pēcpusi vai citu orgānu neplēš,lai jau izklaidējas puisietis,es darīšu to pašu, bet es jau labāk tevi brīdinu,ka ir iespējamas negācijas un asaras no manas puses. Un pēc tam nesaki,ka tevi nebrīdināju.

I don't care if it hurts
I want to have control
I want a perfect body
I want a perfect soul
I want you to notice when I'm not around
You're so fucking special
I wish I was special