Man horoskopā bija rakstīts, ka man jāpalaiž vaļā izdzīvotās un izdzisušās jūtas, un tad nu vēršos pie tevis ar šo atvadu vēstuli.
Es pat nezinu, kā tas viss sākās (varbūt ar 11.klases Ziemassvētku ballīti?), bet jutu,ka ar katru reizi, kad redzēju tevi, iepinos tevī arvien vairāk un vairāk. Ntās Krūziņballītes, parka ballītes, pirts ballītes un pils ballītes lika man justies īpašai. Un es tāda biju! Es staroju vienmēr, kad bijām kopā un vēl daudzas dienas pēc tam. Ja netici, pajautā manām meitenēm. Tu biji (un es nemaz nešaubos, ka tāds joprojām esi) burvīgs, smaidošs, dzīvespriecīgs, nebēdnīgs un jauks, mīļš un tāds cilvēks, kurā es pavisam viegli iemīlējos. Jā, es tevi mīlēju. Varbūt ne tā, kā Romeo mīlēja Džuljetu un Meistars Margaritu, bet tomēr. Tu laikam esi vienīgais cilvēks, kuru esmu mīlējusi tik ilgi. Un man pat ir aizdomas, ka joprojām nedaudz (vai arī nedaudz vairāk) tu esi manā sirdī. Bet es jūtu, ka mums nav lemts. Tā jau reizēm notiek,vai ne? Abi it kā grib, bet tajā pašā laikā kaut kas attur no tā visa. Bet tas nekas - dzīvosim, redzēsim, jutīsim, būsim.
Man gribas domāt, ka mums nekas nesanāca tāpēc, ka esam pārāk līdzīgi un ideāli, lai būtu kopā. Man ir teikuši vairāki cilvēki, ka nav redzējuši jaukāku pāri par mums abiem, un mēs pat nebijām pāris. Bail iedomāties, kā būtu,ja būtu.
Es tev novēlu visu to labāko, to ko tu novēli sev no visas sirds. Esi laimīgs un izstāsti savai meitenei to,ko tu jūti, un, ja viņa vēl nav tava meitene, bet tu gribi, lai viņa ir, TAD PASAKI VIŅAI TO.
Ar mīlestību, Ieva.
