Silta un salda kafija, divi zefīri šokolādē un sarkans laptops. Tik daudz man pieder šobrīd plus vēl tonna ar domām. Izvēdināju galvu ķiķinot un staigājot ar meitenēm, bet tas viss man ir kaut kā jāsaliek plauktiņos, alfabētiskā vai krāsu secībā.
Kāpēc nav iespējams ielīst cilvēku prātos un izzināt katru vissīkāko domu? Labi, man nevajag zināt, ka "nevaru izlemt kādas krāsas apakšveļu šodien lai velk", pasarg dies' nē, bet nu lielos vilcienos. Jā, zinu,ka tu saki, ka man jau mēle ir un to var nokārtot pajautājot vai man jau pirksti ir, vari uzrakstīt jautājumu, bet nē, tomēr nevar. Pirksti man ir un kā vēl ir, bet ir divas problēmas:
1. Es attiecības nekārtoju pa telefonu, caur internetu, caur baložu pastu or smth., bet gan acīs skatoties (arī caur web kameru neder) un stāvot tieši pretī
2. Ja es jautāju, man neatbild.
Un tāpēc es vairs nejautāju. Nav jau nekāda jēga.
Es šodien iedomājos, ka iepriekšējā reizē, kad brauca mans german guy, Tenors mani uzaicināja uz dzimšanas dienas ballīti. Es izvēlējos german guy. Un kas notiks, ja arī šoreiz viņš mani kaut kur aicinās, bet man jau plāni būs ar citu?Starp citu, man jau IR plāni :) Ja tā tiešām būs, tad lai noskuj mani un sauc par kurmi - tas būs liktenis, jo es tiešām vēlos, lai man ir jāizvēlas. Un es jau tāpat nevaru izvēlēties, ja man netraucē tas, ka man ir abi. Man vajag, lai notiek grūdiens/spēriens/iekaustīšana no lielā likteņa puses, jo pēc būtības jau es arī esmu sēne,ne džeks.
Zefīri ir aprīti, kafija izdzerta un tā kā drīz spogulim jautāšu, kas tā par seju, tāpēc es ceļos un eju!
