Pilnīgi nepilnīga diena. Līst, pūš auksts vējš un sajūta kā oktobra vidū. Fak. Gribu atpakaļ sauli un tos stulbos, pārlaimīgos ģīmīšus (savu neatvairāmo ieskaitot).
Vakar gan bija diena. Ar auto-auto-autombīli pabraukājos un nespēju sagaidīt, kad man pašai būs savējais. Bet būs. Un pavisam drīz (devil)
Vakarā uznāca vēlme tusēties(ar plato ē) un meklējām variantus kā tikt līdz Cherītim. sooo, nekas nesanāca. Vakars noslēdzās, kad nākot mājās ar 200g kandžu, kas bija ietriekta ribās, smejoties ar Zanīti. Piekodiena :D
Vakardienu neforšu darīja zvans no tā, kam pie*irsu dvēselīti. Jūtos kā maita. Bet vajadzētu jau arī.
Tu esi mans draugs un es tevi mazliet mīlu. Varbūt tomēr mazliet vairāk kā mazliet. dzīves realitāte: viens uz otru skatās, viens par otru domā, bet pirmo soli nesper! Kapēc man atkal šķiet, ka tas ir par mani un par... nu tu jau zini. Un tad vēl mans sapnis, kas joprojām neliek mieru. Sapnī man kāds(vai kāda?) teica:"Tev ir jāsper pirmais solis," un es uzreiz sapratu, ka runa ir par mums. Ak, dievs, kā es gribētu, lai ir tādi "mēs". Es un viņš. Es tiešām spēju iztēloties kā tas būs. Es zinu, ka tā būs. Pavisam drīz. Nopietni ;)
