the drugs don't work.

Sajūtu trulums. Fakins trulums un negribis. Sajūta, it kā atrastos kaut kur starp laiku, telpu, savām domām un realitāti. Nepiederu nevienā no nosauktajām vietām, svaidos no venas robežplaknes uz otru, nepieskaroties un neiejūkot starp tām. Vakuums galvā. NĒ,NĒ,NĒ. Ne galvā, bet sirdī. Jā, tieši tur. Tas no zālēm, iesnām vai noguruma?
Nepiederu nevienam un neviens nepieder man. Bet varbūt vajadzētu? Gribētos.
Ai, man pat vārdi nevirknējas loģiskos teikumos, no kā izriet pilnīgs apjukums lasītāja acīs un bloga aizvēršana. Ai nu lai! Tā pat ir labāk. Es rakstu, jo man gribas (gribējies ir no kādas 3ās klasītes, kad rakstīju dienasgrāmatas, kad ieraksti sākās ar "Mīļo dienasgrāmatiņ" un aprobežojās ar ierakstiem: "Stulbais Jānis ar mani nedejoja", "Mārim laikam patīk Zane, bet viņai viņš nepatīk" vai ar kko tikpat seklu un slimu. Ar šitādiem tekstiem pierakstīju 3 BIEZAS klades. Pārsvarā aprakstīju notikumus, nefiksējot savas sajūtas un emocijas. Pēc Jaunā gada pēdējā klade tika pierakstīta un tā arī nav sanācis nopirkt jaunu. Lai neaizmirstos sajūtas, sāku rakstīt blogu. Un labi, ka tā. Rokraksts man ar katru dienu paliek arvien nesalasāmāks un draņķīgāks, tā kā datorrakstā vismaz varu salasīt.) un ja man gribas, tad nekas mani nespēj atturēt. Tā lūk man iet. Skola dramatiski tuvojas beigām, cenšos savākt visus savus locekļus un prātu vienuviet, lai veikli darbs uz priekšu iet un varu līdz galam noturēt vidējo atzīmi 7,5. Bet tas viss i špick. Šie divpadsmit gadi bijuši iesildīšanās lielajai dzīvei, kas sāksies drīz. Pavisam drīz.
Tagad par kko patīkamāku. 01.05. ballīte Krūziņos. Diezgan bāla un nelāga. Sākās ar Didī un Agnesi, 0,5 un tirdzeni. Izdzērām un gājām uz centru. Viss mijās ar nopietnām sarunām. Sanāca misēklis un bijām līdz potītēm dubļos (manas jaukās kurpes joprojām izskatās diezgan awful :D). Vakars turpinājās ar kāju mazgāšanu Krūziņu izlietnē, dejām ar VMārīti, pīpēšanu, mazgadīgu puisīšu, kuri piedāvāja braukt uz Ģipku, atšūšanu, kā arī mazās skolas stadiona iepazīšanu. Didī piezvanīja Neatlaidīgajam un teica, ka man viņu vajagot (tālu no patiesības. Man vajadzēja šmigu). Vēlāk man viņš atzvanīja un teica,ka esot stadionā un lai aizejot. Es aizgāju. Viņš bija atplīsis uz soliņa :D Kā var būt tik divi līdzīgi cilvēki? Ne jau es un Neatlaidīgais. Diego un Neatlaidīgais. Abiem patīk plecu masāža, abi sevi nenovērtē, abiem esmu vajadzīga, abi sevi pataisa par cietējiem un tā var turpināt ilgi. Es neuzķeršos uz Diego kopijas. Un bučojoties ar viņu nebija sajūtas. Klikšķis, tā teikt. Un nevajag. Čist nē. Man nevajag nevienu, es tīri labi iztieku bez vīriešiem. Bet tomēr vēl nedaudz :D Jānītis :D Viņš piedāvāja sastādīt man kompāniju skrienot un es piekritu, bet tā kā esmu apslimusi, tad nav sanācis nodoties kopīgām skriešanas baudām :D Tie iespējams būs ļoti aizraujoši un jautri vakari, kas, cerams, aprobežosies tikai ar skriešanu un smiekliem. Šovakar biju braukt ar riteni. Kikiņš skrēja un es ar savu pienenīti braucu līdz. Ārā auksts un rociņas nosala,bet tas poh*j, jo galvenais ir kustēties. Es teicu kaut ko par sajūtu trulumu?

dilemma.

Es ņēēzin. Man ir divas iespējas - doties uz Jauniešu dienu, tusēt ar Zanīti, talsiniekiem, jauniem cilvēkiem, ar jauku mūziku un iespējams pat ar jauko tenoru, vai arī doties uz Krūziņiem ar Didī, pieliet acis, izdejoties, nedomājot par sekām un vienkārši jauki pavadīt laiku. Bet tur iespējams nebūs viņš. Āk, kā man nepatīk domāt par kādu TIK ļoti daudz un bieži. Man nebūtu pretī domāt, ja zinātu, ka arī viņš domā un cer(nevis dzer :D), bet tā kā es nezinu, tad FUCK OFF un lai pi* tevi cits :D
Šodien bija korim skate. Kārtējā haļavīgā diena un rezultātā otrās pakāpes diploms.
Negribas mācīties, bet esmu labiņa un pieslēdzos krievu valodas prezentācijai. Wish me luck :)

run nigga run

īss ieskats šodienā:
+ No rīta mācāmies
+ Gossip (dievinū)
+ Kora mēģinājums, pilnīgs sviests, jēga īsti nekāda, pilns ar pohainiem feisiem un Viņš nebija,tātad nebija labi.
+ Atbraucu pati ar mašīnu mājās, mamma nedaudz stresoja (sievietei pirmā reize man blakus), bet kopumā gūd.
+ Suns
+ Skrēju. Mani pavadīja konvojs - Elvis un Jānītis. Atrēca mani,bet vismaz man jautrāk skrējās :D
+ Cik veselīgi ir skriet un pīpēt? Laikam labāk, kā neskriet un kurīt. Aizskrēju gabaliņu, uzpīpēju, apdolbījusies skrēju tālāk :D
+ vakariņas (dievinuēst)
+ gossip
= saldus sapnīšus :*


Vēl nē. Man ir sāpīte. Man nav neviens ar ko parunāt. Mazās man ir līdz kaklam, jo viņas ir tik nenobriedušas, tik iedomīgas un uz sevi tendētas, ka gribas pateikt: "eu, nu izaudz beidzot" bet tas mazajām nepatīk. Mazās loses :D Zanīte ir zanīte. Īsti nešķiet, ka viņai mani baigi vajadzētu. Par sevi varu teikt to pašu. Dd vienīgā ir Didī, bet es nezinu vai viņa saprastu un vai vispār gribētu saprast. Lonely feelings.

mhm

Vakardiena nebija laba. Sākās ar to, ka manai jaciņai noplīsa pakaramais, es nokritu pa trepēm, skatoties uz skolas seksīgo saimnieku (šis jālasa ar pamatīgu ironiju :D), mans lietussargs nepildīja savas funkcijas un apmetās uz otru pusi vairākkārt un visam kronis, cepure vai vienkārši vāks, bija tas, ka nenoliku eksāmenu. Smieklīgu to visu padara fakts, ka mans eksāmens ilga 11 minūtes, jo izkritu figūrā. Shame on me. Vakars nebija labāks. Ienīdu sevi un pārējos, bet šodien ir muuuuuch better. Neaizgāju uz talku, jo tīrīju sevi. ārā ir auksts, bet vēlme skriet ir lielāka, tā kā būs vien vakarā jāpaskrien ;)
Un šodien pat liekas nesvarīgs fakts, ka netiku uzaicināta uz Šnaikpārtiju. Rīt korī no manis viņš tāpat dabūs buču:)

atdod sevi man!

atdod sevi man, kā nevienam, nekad. Vai tad tas tiešām ir tik daudz - ļauties? Kā nu kuram. Es vēlos kādu kuram ļauties pilnībā. Manī kaut kā ir par maz vai par daudz. Es jūku prātā. She was mad and sad and feelin bad thinking about the things that she never had. Es jūtos nomākta un bēdīga, man trūkst enerģijas un dzīvesprieka. vienīgais, ko man pašlaik gribas, ir atrast krājumos nolikto cigareti, satīties šallē, aiziet uz kādu klusu vietiņu un izbaudīt to vilnīti, kas pilda prātu,iekšas un dvēseli. Es šodien sāku domāt, kur man bija tā enerģija pagājušajā gadā. Es gan skrēju, gan labi mācījos,gan biju labā noskaņojumā, gan uz Vēsmām gāju - es visu paspēju,izdarīju, jutos labi. Kur tas viss ir tagad? tieši tagad, kad līdz skolas beigām ir gandrīz necik, kad vēl ir palicis nedaudz, lai ielīstu Nicetei un vēl pāris skolotājiem. Nekā no tā. Es nonācu pie secinājuma, ka man tika izpildītas visas iespējamās vajadzības. Man bija (man nepatīk runāt pagātnes formā par to. Jārunā, ka ir un ka būs) vīrietis un visas no tā izrietošās sekas, man bija skriešanas rituāli, man bija vēlme patikt, man bija mērķis dabūt vidējo atzīmi 7,5, ko arī galu galā izdarīju, taču tagad? Man pie manas skaistās kājiņas viss, kas ar mani notiek. ellīgi. gribas ballīti. un šmigu, daudz šmigas. Lai tek,tek,tek,tek,tek,tek :) Bet vispirms es rīt nolikšu tiesības un tad mēs vēl parunāsim.
vakar agate man teica,ka redzējusi kā aizbrauc igors. Un tad es atcerējos visu,kas ar mums noticis. Tik skaisti un skumji, tik dziļi, bet nenopietni. Lasīju skype saraksti un nezināju ko domāt. Cik nopietni tas viss bija? Kā tas būtu beidzies un vai būtu beidzies, ja mana attieksme būtu bijusi savādāka? ir galīgi neforši kavēties kaut kādās atmiņās. ir jādzīvo uz priekšu, uz jauniem sapņiem. Un kas būs, ja mana vienmērpārimalāmplūstošā enerģija neatgriezīsies? Es jūtu, ka es sabrūku. Lēnām no manas dvēseles mājas atdalās gabali. Sapņi noveļas, tad ilūzijas un tad arī realitāte. A ko man darīt? Piedzeršanās nepalīdz. Vajag vīrieti. Tieši tagad. Atdosi sevi man, kā nevienam, nekad?

kaut kur it kā..

..kaut kā pietrūkst. Pavisam nedaudz. Nē, viņš ir daudz. Jā, pietrūkst VIŅŠ un es nemaz par to nekaunos, un es pat savā ziņā lepojos ar to. 5dien bija ballīte. Sākums tāds, nekāds. Es, Didī, viņas brālis un vēl daži. Pārsteidza fakts, ka Didī saka, viņai zvanot Šnaiks. Pirms ballītes satikām Šnaiku un Viņu topiņā. prasīja vai mēs būsim Krūziņos. Viņš zvanīja, lai noskaidrotu, kur esam. Sarunas laikā mums tika piedāvāts braukt uz Talsiem un pēc tam pavēlēts, ka mums jāierodas Krūziņos. Pēc sarunas Didī aizgāja: "Es sapratu, kāpēc viņam mūs vajag. Tur taču ir arī Viņš". Āleluja :D jauki kaut kā, bet laikam viņam mani vajag tāpat, kā man vajag viņu. So what's a problem? Es nezinu. Šmigā ir vieglāk visu bīdīt un es neesmu pārliecināta vai viņam ir vēlme kko bīdīt, kad viņš nav šmigā. Šodien ir smāg. Arī braukšanā galīgā pī + stopēšanā neveicās, neviens neņēma vairākus kilometrus + skola dziļi,dziļi hmm.. nu tā teikt ausī + fizikā 2 + kkāda nelāgā sejas diena + vēl un vēl, un vēl = kā ir tā ir, es neraudu, bet pasmaidu, ka rīt būs labāka diena,jo zinu krievu valodas kontroldarbam atbildes un tas nozīmē, ka VISS IR TIEŠI TĀ KĀ TU VĒLIES.

taisam change?

Vakar noliku teorijas eksāmenu. Skills bija uzkačāts līdz divām kļūdām :D Ai,bet vismaz ir nolikts un punkts. Jānim bija astoņas kļūdas, tātad esmu 4reizes gudrāka par viņu :D Viņš ir smieklīgs un jauks.
Man ir bailīte. Es nevēlos pazaudēt visu to, ko jau esmu puslīdz ieguvusi un izbaudījusi. Negribu pazaudēt savas neapdomības, uzmanības un kkā cita trūkuma organismā dēļ, kā arī, ka esmu tik pilna jautrības, alko un vieglprātības. Gribas to izbaudīt tieši ar lielisko tenoru (mm). es negribu fall in love with him. man tiešām bailīte aplauzties.


pastāstīsi man vakara pasaciņu,mincīt? :)