Sajūtu trulums. Fakins trulums un negribis. Sajūta, it kā atrastos kaut kur starp laiku, telpu, savām domām un realitāti. Nepiederu nevienā no nosauktajām vietām, svaidos no venas robežplaknes uz otru, nepieskaroties un neiejūkot starp tām. Vakuums galvā. NĒ,NĒ,NĒ. Ne galvā, bet sirdī. Jā, tieši tur. Tas no zālēm, iesnām vai noguruma?
Nepiederu nevienam un neviens nepieder man. Bet varbūt vajadzētu? Gribētos.
Ai, man pat vārdi nevirknējas loģiskos teikumos, no kā izriet pilnīgs apjukums lasītāja acīs un bloga aizvēršana. Ai nu lai! Tā pat ir labāk. Es rakstu, jo man gribas (gribējies ir no kādas 3ās klasītes, kad rakstīju dienasgrāmatas, kad ieraksti sākās ar "Mīļo dienasgrāmatiņ" un aprobežojās ar ierakstiem: "Stulbais Jānis ar mani nedejoja", "Mārim laikam patīk Zane, bet viņai viņš nepatīk" vai ar kko tikpat seklu un slimu. Ar šitādiem tekstiem pierakstīju 3 BIEZAS klades. Pārsvarā aprakstīju notikumus, nefiksējot savas sajūtas un emocijas. Pēc Jaunā gada pēdējā klade tika pierakstīta un tā arī nav sanācis nopirkt jaunu. Lai neaizmirstos sajūtas, sāku rakstīt blogu. Un labi, ka tā. Rokraksts man ar katru dienu paliek arvien nesalasāmāks un draņķīgāks, tā kā datorrakstā vismaz varu salasīt.) un ja man gribas, tad nekas mani nespēj atturēt. Tā lūk man iet. Skola dramatiski tuvojas beigām, cenšos savākt visus savus locekļus un prātu vienuviet, lai veikli darbs uz priekšu iet un varu līdz galam noturēt vidējo atzīmi 7,5. Bet tas viss i špick. Šie divpadsmit gadi bijuši iesildīšanās lielajai dzīvei, kas sāksies drīz. Pavisam drīz.
Tagad par kko patīkamāku. 01.05. ballīte Krūziņos. Diezgan bāla un nelāga. Sākās ar Didī un Agnesi, 0,5 un tirdzeni. Izdzērām un gājām uz centru. Viss mijās ar nopietnām sarunām. Sanāca misēklis un bijām līdz potītēm dubļos (manas jaukās kurpes joprojām izskatās diezgan awful :D). Vakars turpinājās ar kāju mazgāšanu Krūziņu izlietnē, dejām ar VMārīti, pīpēšanu, mazgadīgu puisīšu, kuri piedāvāja braukt uz Ģipku, atšūšanu, kā arī mazās skolas stadiona iepazīšanu. Didī piezvanīja Neatlaidīgajam un teica, ka man viņu vajagot (tālu no patiesības. Man vajadzēja šmigu). Vēlāk man viņš atzvanīja un teica,ka esot stadionā un lai aizejot. Es aizgāju. Viņš bija atplīsis uz soliņa :D Kā var būt tik divi līdzīgi cilvēki? Ne jau es un Neatlaidīgais. Diego un Neatlaidīgais. Abiem patīk plecu masāža, abi sevi nenovērtē, abiem esmu vajadzīga, abi sevi pataisa par cietējiem un tā var turpināt ilgi. Es neuzķeršos uz Diego kopijas. Un bučojoties ar viņu nebija sajūtas. Klikšķis, tā teikt. Un nevajag. Čist nē. Man nevajag nevienu, es tīri labi iztieku bez vīriešiem. Bet tomēr vēl nedaudz :D Jānītis :D Viņš piedāvāja sastādīt man kompāniju skrienot un es piekritu, bet tā kā esmu apslimusi, tad nav sanācis nodoties kopīgām skriešanas baudām :D Tie iespējams būs ļoti aizraujoši un jautri vakari, kas, cerams, aprobežosies tikai ar skriešanu un smiekliem. Šovakar biju braukt ar riteni. Kikiņš skrēja un es ar savu pienenīti braucu līdz. Ārā auksts un rociņas nosala,bet tas poh*j, jo galvenais ir kustēties. Es teicu kaut ko par sajūtu trulumu?
