Gribas dejot. Izdejot savas šaubas un iegūt to burvību, kas rodas divu cilvēku gurnu kustībās, divu cilvēku acīs, kas neatlaidīgi vēro deju partneri un aizveras, lai ilgāk atcerētos šo neatkārtojamo mirkli. Deja ir vislieliskākais veids, kā iepazīt otru cilvēku, kā uzticēties un ļauties. Un rokas, kas glāsta muguru, dejas laikā ir vispatīkamākais, kas notiek. No sākuma rokas stingri turas uz muguras, tikai pirksti maigi spēlējas ar matiem. Tad rokas lēni no muguras vidusdaļas noslīd zemāk un tās pievelk mani klāt pie viņa siltā ķermeņa... "Lai tevi mazliet pārsteigtu, es pievilku sev klāt, un elpu ievilku, lai skūpsts būtu ilgs." Bet tas viss notiek tik nepiespiesti. Smiekli, dziedāšana, skūpsti, mazie jociņi un atkal skūpsti. Man viņu vajag. Esmu iztēlojusies kā tas būtu, tas būtu ŠIIIIITIK forši, jauki, vajadzīgi mums abiem. Kā divi kalni pretī stāvam, bet kādam taču jāsper pirmais solis. Vai ne? Es vēlos, lai man pietiktu drosmes spert šo soli. Šodien viņš runāja ar robiņu, es gāju garām un viņš skatījās uz mani. Man patīk viņa bēdīginopietnais skatiens, kurā var nolasīt, ka viņam neesmu pie kājas. Un viņš bieži skatās. Es jau arī. Tā kā tāda jauna meitene. Vēlos dejot vienu vasaru. Un pēc tam? Prasa kam tad bij' jābūt pēc tam.
